Telefona būdas visā Latvijā
Īsā pamācība
Krāsainās adatas ir iespraustas kartē precīzās vietās, kur bija taksofoni. Katras adatas krāsa atbilst taksofonu būdas tipam, kas ir aprakstīti zemāk.
Karti var pietuvināt līdz pat mājas numuram noklikšķinot uz apkopotu adatu skaita ciparu vai ar peles rituli.
Norādot ar peli uz adatu, var redzēt attiecīgās bildes priekšskatu. Noklikšķinot uz to, atvērsies jauns ieliktnis ar šīs vietas saturu – apraksts, vēsturiskais vietas nosaukums, uzņemšanas gads, bildes autors un vēl dažas bildes ar šo pašu būdu, ja ir bilžu sērijā. Ieliktni var atstāt atvērtu, lai salīdzinātu ar citām vēlamām vietām, vai pēc apskatīšanas var to aizvērt.
Kartes augšējā labajā stūrī (sadaļā Karte) ir iespēja ieslēgt filtrēšanu, lai tiek atspoguļotas tikai vēlamā tipa būdas.
Telefona būdu tipi
Kioski un paviljoni ar tālruņiem
Kioski un paviljoni ar telefoniem Latvijā (vietas, kur izvietot publikai pieejamus tālruņus) bija līdzīgi telefona būdām, bet tiem bija arī citas funkcijas un dizains. Tie bija lielākas un bieži vien piedāvāja papildu pakalpojumus.
- Kioski bija nelielas celtnes, kas bieži atradās sabiedriskās vietās, piemēram, staciju tuvumā, tirgos un citās aktīvās zonās. Lietoti pārsvarā starpkaru posmā.
- Paviljonā bija pieejami varbūt pat vairāki telefoni, un tie bija paredzēti publiskai lietošanai. Cilvēki varēja ieiet paviljonos kabīnēs, lai piezvanītu vai pat ilgstošāk pavadītu laiku, gaidot savus zvanu savienojumus. Lietoti pārsvarā pirms Pirmā pasaules kara.
Telefonu sarunu skapis, 1930.g.
Telefonu sarunu skapji pagajušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bija svarīga komunikācijas infrastruktūras daļa, īpaši laikā, kad telefons vēl nebija pieejams katrā mājsaimniecībā. Šie skapji piedāvāja privātu telpu, kur cilvēki varēja veikt telefona zvanus atrodoties sabiedriskās vietās, piemēram, pasta nodaļās, dzelzceļa stacijās, viesnīcās un citās publiskās ēkās.
Pēc informācijas dienas laikrakstā “Latvis” Nr. 2483 no 31. 01.1930. kabīnes bija ierīkotas pēc ārzemju parauga, krāsotas gaiši zilā krāsā ar sarkano jumtu.
Koka telefonu būda, 1930.-tie - 1960.-tie gadi
Koka telefona būdas no 1930. līdz 1960. gadiem bija nozīmīgs sabiedriskās infrastruktūras elements Latvijā, kā arī citās pasaules valstīs. Tās piedāvāja publisku piekļuvi telefona sakariem laikā, kad telefona aparāts mājās vēl nebija izplatīts. Šīs būdas spēlēja būtisku lomu saziņas nodrošināšanā gan pilsētās, gan lauku rajonos.
Koka puskabīne, 1960.-tie gadi
Koka puskabīnes 1960. gados bija specifisks publisko telefonu veids, kas bija izplatīts gan Latvijā, gan citur. Šīs puskabīnes atšķīrās no pilnām telefona būdām ar to, ka tās nebija pilnībā noslēgtas, bet tomēr piedāvāja zināmu privātumu un aizsardzību no apkārtējās vides.
Taksofonu kabīne KM-2M, no čuguna,1960.-tie gadi
Telefonu kabīne КМ-2М bija izgatavota no čuguna. Tādas kabīnes svars ir 450 kg. Telefonu kabīnes КМ-2М bija diezgan populāras un pieprasītas Padomju Savienībā 1960.-tajos gados, bet Latvija sastopamas ļoti reti. Uz fotogrāfijam tādas būdas ir piefiksētas tikai Siguldā un Daugavpilī.
Taksofonu kabīne KT-1, 1960.-to gadu beigas, 1970.-tie gadi
Taksofonu kabīne KT-1 bija viena no padomju laikos izplatītajām telefona kabīnēm, kas kļuva īpaši populāra 1960. gadu beigās un 1970. gados arī Latvijā. Šīs kabīnes bija izplatītas visā Padomju Savienībā, un tās kļuva par simbolu tā laika publiskajai komunikācijai.
Tādas kabīnes ražoja arī ar aizdarīto, nestikloto apakšējo daļu, pie tam tās bija aprīkotas ar atlokamo sēdekli.
Taksofonu kabīne KT-1A, 1970.-tie - 1980.-tie gadi
Taksofonu kabīne KT-1A bija mazliet pilnveidota uz KT-1 kabīnes bāzes – tika samazināts stiklu izmērs un paplašināta metāliskā vidus daļa lai mazinātu stikla izsišanas iespējas gadījumus. Tādas būdas Rīgā un Latvijā bija ārkārtīgi maz. Bet Pils ielā 7 šāda būda noteikti bija arī pēc 1975. gada, kad visas būdas Rīgā bija pārkrāsotas dzeltenā un brūnā krāsā, un atradās tur līdz 1980.-to gadu sākumam.
Taksofonu kabīne KT-2, 1960.-tie - 1970.-tie gadi
Taksofonu kabīne KT-2 bija izplatīta telefona kabīne visā Padomju Savienībā, tostarp Latvijā, 1960. un 1970. gados. Tā atšķīrās no KT-1 ar to, kavisus logu atvērumus sadalīja uz pusēm. līdz ar to katrā kabīnes pusē bija nevis divi stikli, bet četri. tas samazināja sasisto stiklu nomaiņas izdēvumus, jo viena stikla sasišanas gadījumā, to varēja nomainīt uz jauno, kas bija divreiz mazāks par kabīnes KT-1 stiklu. KT-2 bija viena no vairākām standarta kabīnēm, kuras tika izmantotas publiskai saziņai, īpaši vietās, kur cilvēki bieži apmeklēja vai uzturējās, piemēram, pie sabiedriskā transporta pieturām, tirgos un iestādēs.
Taksofonu kabīne KT-4M, 1970.-tie gadi
Taksofonu kabīne KT-4M bija viena no pazīstamākajām un plaši izplatītajām telefona kabīnēm Padomju Savienībā, tostarp Latvijā, 1970. gados. Šī kabīne tika izmantota kā publiskā telefona vieta un bija sastopama gan pilsētās, gan laukos, nodrošinot piekļuvi telefonam plašai sabiedrībai. Тādas kabīnes tika ražotas Ahtiras rūpnīcā “Promsvjazj” – Ахтырский завод “Промсвязь”. Kabīņu krāsojums bija atkarīgs gan no vietas, kur tā tika izmantota, gan no laikmeta. Rīgā kabīnes līdz 1975. gadam bija pelēkas ar sarkanām detaļām, pēc 1975. gada tika pārkrāsotas dzeltenā un brūinā krāsā. Jūrmalā kabīnes bija sarkanā krāsā.
Puskabīne metaliskā, 1970.-tie gadi
Metaliskās puskabīnes, kas bija izplatītas 1970. gados, bija svarīgas kā publisko telefonu infrastruktūras daļa Padomju Savienībā un tās republikās, tostarp Latvijā. Šīs kabīnes piedāvāja līdzīgu funkcionalitāti kā iepriekšējās metāla būdas, bet bieži vien ar modernizētu dizainu un uzlabotu materiālu izmantošanu.
Puskabīne plastmasas, 1980.-tie gadi
Plastmasas puskabīnes, kas bija izplatītas 1980. gados, bija svarīgs posms publisko taksofonu attīstībā Padomju Savienībā, ieskaitot Latviju.
Plastmasas puskbīnes dizainu izstrādāja Latvijas arhitekti un interjeru dizaineri Aivars Bērziņš (bilde zemāk) un Andris Grīnvalds 1986. gadā.
Puskabīne tika ražota no stikla šķīedras. Uz puskabīnes ārējiem sāniem bija izspiests uzraksts Rīga.
Spriežot pēc pirmām informatīvām publikācijām un pēc krāsas, sākumā tādas puskabīnes visdrīzāk parādījās pie sienas skvērā Elizabetes un Krišjāņa Valdemāra ielu stūrī (agrāk Kirova un Gorkija ielas) 1986. gadā, un bija nokrāsotas sarkanā un brūnā krāsā.
Vēlāk visas puskabīnes ražojot krāsoja zilā un baltā krāsās. Bet 1992.-1993. gadā puskabīnes šajā vietā un visā Vecrīgā tika pārkrāsotas no ārpuses sarkanajā krāsā.
Tas notika vēl pirms Maijas Galdiņas iecelšanas Rīgas galvenā mākslinieka amatā 1993. gada septembrī. Viņa 1996. gadā stingri pieprasija, lai tiktu iepirktas Lattelekom jaunās telefonu kabīnes, kas Vecrīgā vizuāli labāk sakristu ar vecpilsētas tēlu.
2025. gada pavasarī izdevās sazināties un parunāt ar jau 83-gadīgo Maiju Galdiņu. Diemžēl iegūt informāciju par sarkanām puskabīnēm Vecrīgā neizdevās, bet tomēr viņa pastāstīja, ka viņas ideoloģiskais un darba partneris Georgs Baumanis (11/05/1936-09/08/1999), Rīgas galvenais mākslinieks no 1970. gada, bija viņas priekšgājējs, kurš cītīgi strādāja pie Vecrīgas dizaina. Vēlāk, 1980-to beigās par Rīgas galveno mākslinieku bija nozīmēts Guntis Stirna, bet diemžēl par sarkanām puskabīnēm viņš neko atcerēties nevarēja. Bet Viņš pastāstīja, ka bija periods, kad dažus lēmumus par kiosku vai reklāmas stendu izvietojumu rajonu pašvaldības ietvaros pieņema bez kopējās saskaņošanas ar pilsētas valdību. Tāpēc ir ļoti iespējams, ka ideja pārkrāsot Vecrīgas puskabīnes atšķirīgajā krāsā no citas Rīgas pieder tieši Georgam Baumanim. Pagaidām nekādu citu dokumentālo pierādījumu atrast neizdevās.
Šīs puskabīnes piedāvāja mūsdienīgāku un ekonomiskāku risinājumu salīdzinājumā ar iepriekšējām metāla un koka versijām.
Taksofonu alumīnija kabīne KT-A, 1980.-tie gadi
Taksofonu alumīnija kabīne KT-A, kas tika izstrādāta un izmantota 1980. gados, bija viena no modernākajām publisko telefonu kabīnēm, kas izstrādāta Padomju Savienībā. Šīs kabīnes raksturoja uzlabota izturība un mūsdienīgs dizains, kas atspoguļoja tehnoloģisko un estētisko attīstību tajā laikā.
Lattelekom taksofonu kabīne, 1995.-2006. gadi
Lattelekom taksofonu kabīne, kas tika lietota no 1995. līdz 2006. gadam, atspoguļo telekomunikāciju attīstību Latvijā pēc neatkarības atgūšanas un sākotnējās privatizācijas. Šīs kabīnes balti rozā krāsā bija atvestas no Vācijas un pārkrāsotas lielākā telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēja Lattelekom (tagad Tet) krāsās, un uz priekšējā stikla bija iestrādāts firmas Lattelekom logotips. Kabīnes bija svarīga sabiedriskās komunikācijas sastāvdaļa.
Lattelekom taksofonu būda Vecrīgā, 1996.-2012. gadi
Lattelekom taksofonu būda Vecrīgā ir nozīmīga daļa no pilsētas vēstures un tās sabiedriskās komunikācijas attīstības. Rīgas galvenā māksliniece Maija Galdiņa 1996. gadā stingri pieprasīja, lai jaunās būdas Vecrīgā vizuāli sakristu ar vecpilsētas tēlu. Tāpēc, iepērkot jaunās būdas no Vācijas, priekš Vecrīgas tika atvestas šādas kabīnes. Vecrīga, kas ir Rīgas vēsturiskais centrs, ir bijusi svarīga vieta, kur tika uzstādītas dažādas publiskās infrastruktūras iekārtas, tostarp taksofonu būdas. Šādas būdas atspoguļo gan laikmeta tehnoloģiskās inovācijas, gan arī pilsētas arhitektūras un sabiedriskās dzīves aspektus.
Lattelecom taksofonu kabīne, 2006.-2010. gadi
Lattelecom taksofonu kabīnes 2006.-2010. gadā atspoguļo pēdējo posmu telekomunikāciju tehnoloģiju attīstībā Latvijā pirms mobilajiem telefoniem kļuva par galveno saziņas līdzekli. Šīs kabīnes bija daļa no Lattelecom (tagad Tet) infrastruktūras un piedāvāja pakalpojumus iedzīvotājiem un ceļotājiem, kas vēl izmantoja publiskos telefonus.
Ar pakalpojuma sniedzēja firmas nosaukuma maiņu no LatteleKom uz LatteleCom, kabīnes tika pārkrāsotas no bordo zaļās un baltās krāsas uz balto un rozā krāsām, un tika nomainīts logotips uz priekšējā stikla.
Taksofoni iekštelpās
Taksofoni bija ļoti populāri vairākās koplietošanas iestādēs – kafejnīcas, restorānos, mācību iestādēs (skolas, tehnikumi, institūti…), viesnīcās, slimnīcās, fabrikās un rūpnīcās. Taksofonus uzstādīja pieejamās vietās uz sienām, blakus izvietoja plakātu ar lietošanas instrukciju. Bieži izmantoja caurspidīgās puskabīnes – nojūmes, kas bija pieliktas pie cienas, vai bija novietotas uz specialās statnes.
Citi telefonu būdu veidi
Retos gadījumos bija sastopami telefonu kabīnu risinājumi, kam nebija plaša tālākā pielietojuma. Bet vēsture fotogrāfijās ir sagalbājusies!
